- Jo mazāk ēdu, jo labāk jūtos. Elementāri....lai gan zinu šo patiesību, vēl aizvien mācos sevi nobremzēt, lai neēstu par daudz/nepārēstos...
* Esmu novērojusi, ka veseliem cilvēkiem ir vieglāk pateikt, lai Tu sēdi mājās un nekur neej, jo viņi visu izdarīs tavā vietā...nekā izdomāt un panākt to, lai arī tu ej un piedalies procesā, izdari iecerēto pats.
* Salīdzinājumā ar citiem, man viss ir ok. Salīdzinājumā ar tiem, kuri fiziski ir veselāki, ar mani vienalga viss ir ok. Es zinu un pazīstu savu dzīvi, to, kas bijis un ir. Citu dzīvi man nevajag, jo, apmainoties ar kādu ar dzīvēm, varu vilties. Nekad nevar zināt to, kas no ārpuses un skata šķiet labs, pievilcīgs un iekārojams...
* Tas, kas nenogalina, padara mani (tevi) stiprāku? Iespējams, tā arī ir. Slimība ir tā, kas padara mani stiprāku, jo nesatraucos par to, par ko satraucas veselie. Piemēram, par to, kāpēc ar mani notiek tā... es jau to zinu, jo man ir MS:)! Nu labi, iespējams, tas nav labs piemērs...bet slimība mainījusi manu skatu uz dzīvi...
* Tikai tajā brīdī, kad saproti, ka arī TAVS LAIKS ir ierobežots, sāc laiku izmantot un skatīties uz DZĪVI citādāk.
* Nevis laiku gribas pagriezt atpakaļ un kļūt jaunai, bet izdzīvot vēlreiz kādu situāciju. Tas būtu riktīgi forši!
*Slimība nav ordenis ar ko lielīties un stāstīt citiem cilvēkiem. Daudzi cilvēki par slimībām diezgan aizrautīgi runā, kaut gan tā nebūtu jādara. Jākoncentrējas uz veselību un par to arī jārunā! PAR VESELĪBU!
*Esmu pamanījusi, ka aiz bravūrīgas cilvēka uzvedības, slēpjas vēlme pievērst sev uzmanību. Bieži vien, bravūrīgs cilvēks ir nepārliecināts par sevi, ar kompleksiem. To es zinu pēc sevis. Es pati vēlējos sev pievērst uzmanību un biju skaļa. Un ko esmu panākusi? Tagad man pievērš uzmanību, jo eju ar spieķi. Pirms kaut ko vēlies, padomā, jo nekad nezini, kādā veidā vēlēšanās tiešām piepildīsies.
* Nebiju domājusi, ka atbrīvošanās no mantām, tik ļoti atvieglo dzīvi!
*Lielākā dzīves skola ir MĪLESTĪBA. Uzzināt, cik pārsteidzoša un dažāda tā ir. Caur sāpēm un priekiem, smiekliem un asarām...
* Viss šķiet maznozīmīgs, ja nav MĪLESTĪBAS. Tagad es to pavisam pārliecināti varu teikt, jo arī dzīve zaudē jēgu, ja nav pat maza kripatiņa mīlestības uz to. Bet, no mazas kripatiņas, viss tikai sākas....
*Nebiju domājusi, ka var MĪLĒT, neko neprasot pretī. Tā laikam ir beznosacījuma mīlestība. Tik forši ir iepazīt dažādas mīlestības formas. Paldies, Dievam!
* Izvairīšanās no cilvēkiem, nepasargā no galvenā cilvēka manā dzīvē. No MANIS pašas.
* Vērojot dzīvi sev apkārt, katru dienu ieraugu kautko, ko ielieku savā "cietajā diskā". Tā arī rodas atziņas, ko vajag vai nevajag dzīvē darīt... varu tikai nopūsties: ja es to zinātu agrāk... varbūt dzīve būtu citādāka, dienas būtu mierīgākas un..ES NEBŪTU SASLIMUSI!
* Iespējams es kļūdos, bet arī tā ir tikai vienīgi mana kļūda. Viss, ko saku, runāju vai domāju, nāk no manas galvas un ķermeņa, tādēļ nosodīt sevi varu arī tikai ES.
Viss, ko saki vai domā TU, nāk no TEVIs, tādēļ, varu uzteikt tikai savas domas , savu redzējumu par Tevis teikto, bet NOSODĪT es nedrīkstu...
* No savas pieredzes esmu sapratusi un ļoti izjutusi, ka tik tiešām, cilvēi mūsu dzīvē ir tikai kādu laiku. Teorētiski jau visi zinām, ka nomirsim, taču tad, kad kāds tuvs cilvēks tik tiešām mums vairāk nekad nepiezvanīs, nepieskarsies vai ar savu rīcību nenokaitinās, tikai tad, līdz sirds dziļumiem saprotam un apzināmies, ka nekas nav mūžīgs. Jābauda un jāapzinās otrs cilvēks tieši šajā brīdī, jo mēs neviens nezinām, kura diena būs pēdējā šajā dzīvē....
* Visvieglāk ir neko nedarīt. Katru dienu izvelku sevi "aiz matiem" ārā no gultas, ieeju dušā, apģērbjos un "izsperu"sevi ārā no mājas. Nekādas žēlastības!Tā ir jā dara, lai slinkums, kā staipeknis, neapvītos apkārt un prāts nečukstētu ausī: "neko nedari, tā jutīsies labāk". Jāmācās apturēt prāta čuksti, jo, lai būtu vesels, nedrīkst apstāties KUSTĒTIES.
* Ja mājās ir ko ēst, nav obligāti jāiet veikalā, lai tikai nopirktu to, ko tobrīd gribas. Ēdam, lai dzīvotu, nevis otrādāk.
*Caur slimību DZĪVI iespējams ieraudzīt spilgtāku, piesātināku, citos toņos... bet aizvien SKAISTU. CITĀDĀKU. Jā, ir ļoti grūti pieņemt, ka daudz ko nevaru, tomēr ir TICĪBA, ka DIEVS to visu dara manā labā. Lai es mainītos.