Kaut lēnām, bet uz priekšu...
1. augusts, 2020 pl. 13:33,
1 komentārs
Vienu brīdi es baigi centos staigāt ar kājām. Nu, savu iespēju robežās. Esmu sapratusi un, galvenais, pieņēmusi, ka, nu nebūs kā sportistiem, ka rezultāti uzlabojas... Man jau tagad ir iestāstīts, ka : galvenais ir saglabāt esošo stāvokli, lai nekļūst sliktāk. Ticiet vai nē - sliktāk nekļūs, jo, ja arī fiziskā varēšana nav kā iepriekš, klāt nākušas kādas atziņas par dzīvi.... Nevar būt, ka viss ir slikti. Jā, lai arī es neskrienu...Pa lielam...nemaz arī nevajag skriet.. nekur nevar nokavēt...viss notiks tāpat, bez skriešanas....Tad, kad lēnā garā darot eju uz mērķi, nonākot galapunktā, saprotu, ka mērķis ir sasniegts...jā, ceļš bija lēnāks un grūtāks, bet rezultāts ir... protams, bieži ir skumji par to, ka skrienot es nenovērtēju pašu skrējiena procesu...bet, ko nu vairs...tā ar daudz ko dzīvē ir...galvenais - neskumt, pieņemt un dudināt pa dzīvi uz priekšu...
Vēl arī - neklausīties tajos, kas saka: MS var tikai progresēt, necentieties kaut ko darīt... Bet, ja es necentīšos, tad nekas arī nenotiks. Jācenšas. Vienalga, lai cik grūti ir.... es taču neesmu gatava šodien nomirt...padoties to arī MS gadījumā nozīmē. Kaut lēnām, bet jāčunčina uz priekšu....
1 komentārs - Kaut lēnām, bet uz priekšu...
Indra - 4. augusts, 2020 pl. 9:18
Tieši tā...tikai uz priekšu.