Viss notiek tā, kā jānotiek

Atceros laikus, kad frāzi : viss notiek tā kā ir jānotiek, uztvēru virspusēji, domājot, ka viss notiks tā kā es vēlos. Mans ego bija brīvsolī un domāja tikai par sevi. Nē, mīļie, šajā pasaulē viss notiek tā kā Dievs to vēlas un tieši Viņš arī zina, kā mūsu dzīvēs visam jānotiek.

Lepnība un augstprātība ir īpašības, kas mani atvedušas pie slimības. Pateicība par visu, kas manā dzīvē ir, ļauj pieņemt visu - arī slimību. Ne tikai pieņemt, bet arī ieraudzīt pozitīvo, ko tā ir man iedevusi. To es varu redzēt tikai atskatoties uz dzīvi. Savos 49 gados, vismaz ar oficiāli piefiksētu 17 gadu MS līdzdalību. Ļoti ilgi pretojas, neievēroju MS, sakot - viss pāries, īslaicīgas grūtības.  Tagad par to nedomāju - kā ir tā ir.

Agrāk gribēju citiem un sev kaut ko pierādīt, parādīt , ka visu varu, tagad vienkārši pieņemu to, ka ir lietas, ko nevaru izdarīt. Tomēr līdz šī brīža apziņai bija jānonāk, salaužot daudzas īpašības sevī un paļāvībai, ka Dievs izvēlējies manai dzīvei vislabāko scenāriju.

Tā nu tas ir...

Visvieglāk slimību ir pieņemt tikko to pasaka dakteris. Tādēļ, ka viss ir kārtībā - fiziski. Ar mani tā tiešām bija. Lidoju kā taurenītis, īpaši nesatraucoties par nākotni. Neskatījos info, neinteresējos par slimību. Tagad redzu, ka labi vien bija, jo - ko tas mainītu?  Nevajag satraukties par to, ko nevari ietekmēt. Bet pie šīs atziņas pašai ir jānonāk, lai sajustu to ar sirdi. Ne tikai - protams, protams, zinu , zinu. Mans Ego un prāts ar mani dikti runājās, ka varu noteikti kaut ko ietekmēt. Patiesībā varu - nekreņķēties, nestresot, pozitīvot un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Forši, ka man ir šāda dzīve! Paldies

Reizēm ceļoju laikā!:)

To, ka pagātnes nav, esmu sapratusi. Arī to, ka absolūti nelietderīgi ir domāt par to - kā būtu, ja būtu... Ir labi tā, kā ir. Nopietni! Nebūtu slimība mani apstādinājusi, nelietderīgi čakarētos par sīkumiem ar citiem cilvēkiem! Kāds ir mans ieguvums? Atskatoties pagātnē, ieraudzīt kas manā dzīvē un manī nebija labi. Es nerunāju par situācijām, bet par manu raksturu. Iesaku katram ieraudzīt savā raksturā tās iezīmes, kuras slimību veicināja! Protams, tas ir tikai mans slimības redzējums... Viens no iemesliem... Slimība ir apstākļu kopums. Un tā ir mana DZĪVE !

Vēroju dzīvi attālināti...

Tieši tā es jūtos, jo pirmo gadu ir tā, ka redzu sniegu ārā un saprotu, ka nevarēšu stabili aiziet tur, kur gribu. Tad izlemju neiet. Šobrīd esmu bezdarbniece un man nav ikdienas rituāls ar  iešanu uz darbu. Nejūtos ļoti slikti, jo redzu dzīvi no cita skatu punkta. Kā ir tad, kad esi mājās. Kad ikdienas rīta rituāls ir brokastis bērnam pirms skolas. Varbūt arī labi ir labi, kā lācim, pārziemot tur, kur jūties droši....

Kāpēc nebraucu uz rehabilitāciju?

Man uzdeva jautājumu, vai braukšu iziet rehabilitāciju? Tad, kad atbildēju, ka nebraukšu, jo  negribu rehabilitēties centrā, jautājuma uzdevējs bija izbrīnīts. Esmu bijusi rehabilitēties vairākus gadus. Sākumā, kad braucu, man ļoti patika. Varēju atpūsties no ikdienas rutīnas, ieraudzīt citus cilvēkus, iepazīties, parunāties....dzīvot pie jūras, iet vērot jūru... Bet tad, kad man kļuva grūtāk pārvietoties un sākās kovid histērija, sapratu, ka nevēlos būt tur, kur ir daudz cilvēku ar savām  veselības problēmām. Vēl vairāk - runāt par problēmām, staigāt maskā un vispār... negribu! Izvērtēju ieguvumus no rehabilitācijas un sapratu, ka reizēm ieguvums var būt arī zaudējums!

Kā dzīvot?

Un vispār....  Tā ir un viss. Mans ieteikums sev pagātnē un citiem nākotnē  -  nestresot nekreņķēties, mazāk runāt, vairāk darīt, nekoncentrēties uz savām fiziskajām ģēlām... Smaidīt! Kaut izstiepies, viss notiks tā kā tam ir jānotiek. Punkts.  Bet ne vism šajā dzīvē esmu režisors. Pakļaujos Rādītāja plānam. Nav nemaz tik slikti. 

Manas pārdomas, kad ir grūti...

Apzināti mainu to, ko domāju un kā domāju. Uzreiz jāsaka, ka nav viegli, jo tagad apzinos, ka tikai ar pozitīvu skatu uz dzīvi nepietiek. Tas ir nereāli skumji, jo redzu, ka MS progresē, par spīti manām domām un iedomām.  Kad ir grūti, vienkārši dzīvoju šodienā - redzu, dzirdu, raudu, smejos... pa īstam!!! Jo skaudri saprotu, diemžēl dzīvoju tādā laikā, kad katrs  domā tikai ar sevi. Vairākumu interesē, kā viņi izskatās no malas, skrien katrs pēc savām dzīves vērtībām...neaizdomājoties, ka vienā brīdī dzīve liek apstāties. Man iedeva MS. Ko Tev?

Jānoklausās!

https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/145521/multipla-skleroze-viltiga-slimiba-ko-gruti-pamanit-un-nav-viekarsi-izarstet

Lieldienas!

Šodien visur krāso olas, sitās ar tām, priecājas... Neesmu vēl nevienu nokrāsojusi, jo nejūtu sevī tādu vēlmi - darīt tāpat, kā visi citi. Tā man dzīvē ir bijis, ka pretojos tam, ko man uzspieda. Protams, olas krāsot neviens nespiež, tomēr ir laba sajūta, ka varu darīt un varu nedarīt...:) Un vēl - viss tiešām notiek savā laikā, jo tagad, kad bērni ir lielāki, nav brīvprātīgi piespiedu kārtā jādomā izklaide ar olām, nav jāšūpojas... tā ir forša sajūta - sajust Lieldienas citādāk. Dziļāk. Tie ir augšāmcelšanās, atdzimšanas un pārdzimšanas svētki!

Vakcinācija

Manī nav vēlmes vakcinēties. Ja man ir autoimūna saslimšana, kura nav ārstējama, kā es varu uzticēties tam, ka mans organisms pareizi un adekvāti noreaģēs uz nedzīvu vīrusu, ko manī ielaidīs vakcinējoties. Iespējams, ka viss būs čikiniekā, a ja nu nē?! Tad dakteris varēs ik noplātīt rokas un teikt: HRONISKA SASLIMŠANA, kas līdz galam nav izpētīta...Es šobrīd izvēlos dzīvot, paļaujoties uz Dievu... 

Nedomāt, nebaidīties un DZĪVOT!!!

Es redzēju video, kur viens no ieteikumiem, lai cilvēks saglabātu veselību un izvairītos no tās pasliktināšanās, ir nedomāt, nerunāt  par slimību un noskaņoties uz pozitīvo! Tā ir sevis pārprogrammēšana, sakot sev un domājot, ka ar katru dienu man kļūst labāk! Būtībā jānoskaņojas uz to, ka ar katru soli man kļūst labāk, ka MS ir kaut kur līdzās, tomēr - nevis notiek pasliktināšanās, bet UZLABOŠANĀS.  Tā ir jānoskaņojas, jo citādi...ziepes. Ir tā, ka ir lietas, kuras neizvēlamies. Nē, izvēlamies, esot smalkajā pasaulē/tur augšā, lai kaut ko šajā dzīvē iemācītos/saprastu, bet to, kas attiecas uz Multiplo Sklerozi - esmu  iemācījusies sadzīvot. Tagad mācos ar to dzīvot, sakot sev, ka ar katru dienu man kļūst arvien labāk! Vienkārši - jādzīvo sava dzīve kāda tā ir, ar to, kas ir ...un tad viss būs/ir labi!

Slimība disciplinē

Šonedēļ neaizgāju uz dzimšanas dienas svinībām, jo sapratu, ka būs par daudz...Par daudz iztērētu spēku un enerģijas, tādēļ arī nolēmu neiet uz svinībām, lai pataupītos. Nākamajā dienā bija jāiet uz darbu, tādēļ pieņēmu šo pareizo lēmumu. Esmu sapratusi, ka nevajag skriet visur un darīt visu, par spīti tam, ka ļoti gribās Slimība uzliek savus noteikumus, varbūt pat disciplinē... noteikti disciplinē - vairāk jādomā par to, ko runā, ko ēd, ko dari vai nedari. Un tas nebūt nav slikti - paļauties jauniem dzīves apstākļiem/noteikumiem.... Gluži kā valkāt sejas maskas...tā ir jādara un viss, bez liekām ierunām... Es nekad agrāk neesmu pakļāvusies/esmu runājusi pretī.... Tagad ievēroju noteikumus un man pat patīk...

Manī nav bailes...

Šodien izdarīju to, ko parasti nedaru - paskatījos video par multiplo sklerozi, tās veiksmes stāstiem. Jā, bija veiksmes stāsts par cilmes šūnu attīrīšanu ? Tāda nepārbaudīta uz pētījumiem lieta, kuru veica Krievijā. Vairāk pat nekomentēšu par procesu, kuru sieviete veica pirms šīs attīrīšanas,  bet, tas ko redzēju ir veiksmes stāsts - viens no miljarda....Redzēju arī bailes viņā - par diagnozi kā tādu...Man jāsaka, ka pēdējo gadu laikā, kopš fiziski izjūtu slimības simptomus un apjaušu, ko slimība man reāli nozīmē, ka slimības "runā" un vēlās man kaut ko pateikt, ka daru vai domāju aplami.... manī nav bailes...vismaz šodien...

Dzemdības

Šodien izlasīju, ka divām trešdaļām sieviešu MS attīstījusies pēc dzemdībām. Atceros, ka tad, kad tikko uzzināju savu diagnozi, daktere man jautāja par bērniem un teica, ka vairāk gan nevajagot dzemdēt... Tagad saka, ka MS pacientes drīkst dzemdēt bērnus...Protams,ka drīkst..Jā, dzemdības ir stress organismam, tomēr , man šķiet, vēl lielāks stress ir tad, ja pasaka: tu NEDRĪKSTI dzemdēt ... bet bērniņu gribās...un, ja ir mīlestība starp diviem cilvēkiem, būtu muļķīgi pretoties dabas likumiem, jo...Viss ir Dieva rokās un mūsu ticībā....

Atcerējos vienu no stresiem...

Zinot to, ka mana Ms noteikti ir attīstījusies stresu rezultātā, šodien kaut kā neviļus iedomājos par vienu no dzīves lielajiem stresiem - manām kāzām. Jā, laikam tamdēļ, ka es un man topošais vīrs bijām jauni un viņa ģimene brīvprātīgi piespiedu kārtā rīkoja mūsu kāzas, jo ģimenei tas bija būtiski, es biju stresa pārpilna. Nav tā, ka atceros šo dienu kā vienu no dzīves foršākajām dienām. Man tas bija stress. LIELS stress. Nu lūk, tas bija viens no STRESA pilieniem manā dzīves krūzītē, kas, gadiem pildoties, pārvērtās šībrīža saslimšanā.  Stress veicināja, tomēr ceru, ka dzīves harmonija  sakārtos un pavērs ceļu atveseļošanās procesam...

Meklējums sevī...

Tikai caur pārmaiņām, notiek augšana,... teica Elvita Rudzāte vienā no saviem e-semināriem. Man ļoti patīk klausīties, ko viņa stāsta un runā par dzīvi, jo tā es labāk to  saprotu,. To, kas esmu un, kāpēc esmu. Meklēju atbildi uz jautājumu, kāpēc tieši es esmu saslimusi ar MS. Protams, ka saprotu - esmu kļuvusi citādāka - fiziski un garīgi. Iespējams, ka tādēļ man ir MS. Varbūt es citiem lieku par kaut ko aizdomāties.... .Tomēr gribas atkal skriet un dejot. Gribas atveseļoties. Vēl aizvien esmu meklējumos. Vispirms jau sevī....

Bēdīgi, tomēr pozitīvi

Tad, kad saprotu, ka laiks auļo un strauji mainās gadalaiki, kļūst bēdīgi. Lai gan esmu iemācījusies priecāties. Pat ne tā, ka burtiski priecāties, bet it visā, kas notiek, ieraudzīt arī labo pusi. To esmu teikusi daudzas reizes un ir jāatgādina sev tikmēr, kamēr tas iesakņojas tik riktīgi, lai ir tavs dabisks stāvoklis. Ir reizes, kad man saka, ka esmu pozitīva un neviens netic, kad saku, ka tāda neesmu bijusi vienmēr.  Mans humors nereti bija dzēlīgs, nepadomāju, ka ar vārdiem sāpinu kādu...bla, bla, bla... Esmu priecīga, ka zinu šīs dzīves abas puses - vesels ķermenis, bet neriktīga domāšana, un pozitīvāks skats uz dzīvi, bet fiziskā varēšana ne visai laba. Jāsaka, ka tagad ir labāk. Iesaku visiem ieraudzīt dzīvē pozitīvo...

Mana pārliecība

Mani izslēdza no projekta, kurā sāku piedalīties pirms vairākiem gadiem.Cerēju uz brīnumu, ka, vēl neapstiprinātās pasaulē MS zāles, bet kuras virzās ar labiem rezultātiem pasaulē uz priekšu, un cilvēki tās izmēģina, lai apstādinātu MS progresu, arī manu slimības procesu sabremzēs. Notika citādāk, jo, man šķiet, ka slimības process paātrinājās. Un, ko es drīkstu vainot? Nevienu. Pati labprātīgi parakstīju dokumentus, lai piedalītos projektā. Pati noticēju dakteres teiktajam, ka zāles uzrāda labus rezultātus. Pati uzskatīju, ka esmu baigi gudrā, piedaloties šajā projektā, jo esmu par to, ka jāizmēģina jaunais... Rezultātā, esmu ieguvusi to, ko par naudu nenopirkt - pieredzi, citu skatījumu uz dzīvi, spieķi un....pazaudējusi...iedomību par to, ka rīkojos pareizi...kaut gan, nekad jau nevar zināt, kā ir pareizi...iespējams, ka šis laiks projektā bija man nepieciešams...dzīves izvērtēšanai.

Ar MS dzīve ir interesanta - nekad nevari zināt, kā jutīsies rītdienā, šodienā. Kaut gan, neviens jau nevar to zināt, izņemot Dievu.

Katrs esam citādāks un arī slimība ir ar  ļoti daudzām nokrāsām. Varbūt jaunam slimniekam zāles, kuras lietoju, arī noderētu, man tās nederēja - izkritu no vēlamo uzrādāmo rezultātu saraksta. Tagad aizdomājos, vai, sākt ārstēties, bija laba doma?

Diemžēl, neviens nevar to ietekmēt...

Tie ir laika apstākļi... ja  vēsumā viss ir puslīdz labi, tad karstumā... vienkārši karstums ir jāizdzīvo/jāpārdzīvo un viss. Agrāk es bišķi stresoju par to, jo miru nost un domāju, ka pašsajūta visu laiku būs slikta. Tagad vienkārši zinu - tas pāries un viss būs citādāk. Jā, MS ir riktīgi neprognozējama kaite...

Vakar biju pie ergoterapeita. Veicu vingrinājumus kreisajai rokai, lai tā bišķi "atdzīvojas"  un kļūst aktīvāka. Runājot ar speciālisti, es nonācu pie secinājuma, ka neesmu pat pamanījusi, kurā mirklī roka kļuvusi vāja. Laikam tas ir tamdēļ, ka darbojos ar labo roku, neizmantojot un neiesaistot kreiso roku tik daudz ikdienas darbībās. Tagad varu apgalvot, abas rokas un kājas vajag nodarbināt...lai nav tā kā man...ka viena puse  neveic to, ko no tās prasa...

Kaut lēnām, bet uz priekšu...

Vienu brīdi es baigi centos staigāt ar kājām. Nu, savu iespēju robežās. Esmu sapratusi un, galvenais, pieņēmusi, ka, nu nebūs kā sportistiem, ka rezultāti uzlabojas... Man jau tagad ir iestāstīts, ka : galvenais ir saglabāt esošo stāvokli, lai nekļūst sliktāk. Ticiet vai nē - sliktāk nekļūs, jo, ja arī fiziskā varēšana nav kā iepriekš, klāt nākušas kādas atziņas par dzīvi.... Nevar būt, ka viss ir slikti. Jā, lai arī es neskrienu...Pa lielam...nemaz arī nevajag skriet.. nekur nevar nokavēt...viss notiks tāpat, bez skriešanas....

Tad, kad lēnā garā darot eju  uz mērķi, nonākot galapunktā, saprotu, ka mērķis ir sasniegts...jā, ceļš bija lēnāks un grūtāks, bet rezultāts ir... protams, bieži ir skumji par to, ka skrienot es nenovērtēju pašu skrējiena procesu...bet, ko nu vairs...tā ar daudz ko dzīvē ir...galvenais - neskumt, pieņemt un dudināt pa dzīvi uz priekšu...

Vēl arī - neklausīties tajos, kas saka: MS var tikai progresēt, necentieties kaut ko darīt... Bet, ja es necentīšos, tad nekas arī nenotiks. Jācenšas. Vienalga, lai cik grūti ir.... es taču neesmu gatava šodien nomirt...padoties to arī MS gadījumā nozīmē. Kaut lēnām, bet jāčunčina uz priekšu....