Tā nu tas ir...
Visvieglāk slimību ir pieņemt tikko to pasaka dakteris. Tādēļ, ka viss ir kārtībā - fiziski. Ar mani tā tiešām bija. Lidoju kā taurenītis, īpaši nesatraucoties par nākotni. Neskatījos info, neinteresējos par slimību. Tagad redzu, ka labi vien bija, jo - ko tas mainītu? Nevajag satraukties par to, ko nevari ietekmēt. Bet pie šīs atziņas pašai ir jānonāk, lai sajustu to ar sirdi. Ne tikai - protams, protams, zinu , zinu. Mans Ego un prāts ar mani dikti runājās, ka varu noteikti kaut ko ietekmēt. Patiesībā varu - nekreņķēties, nestresot, pozitīvot un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Forši, ka man ir šāda dzīve! Paldies
Reizēm ceļoju laikā!:)
Vēroju dzīvi attālināti...
Kāpēc nebraucu uz rehabilitāciju?
Kā dzīvot?
Manas pārdomas, kad ir grūti...
Jānoklausās!
Lieldienas!
Vakcinācija
Nedomāt, nebaidīties un DZĪVOT!!!
Slimība disciplinē
Manī nav bailes...
Dzemdības
Atcerējos vienu no stresiem...
Meklējums sevī...
Bēdīgi, tomēr pozitīvi
Mana pārliecība
Ar MS dzīve ir interesanta - nekad nevari zināt, kā jutīsies rītdienā, šodienā. Kaut gan, neviens jau nevar to zināt, izņemot Dievu.
Katrs esam citādāks un arī slimība ir ar ļoti daudzām nokrāsām. Varbūt jaunam slimniekam zāles, kuras lietoju, arī noderētu, man tās nederēja - izkritu no vēlamo uzrādāmo rezultātu saraksta. Tagad aizdomājos, vai, sākt ārstēties, bija laba doma?
Diemžēl, neviens nevar to ietekmēt...
Vakar biju pie ergoterapeita. Veicu vingrinājumus kreisajai rokai, lai tā bišķi "atdzīvojas" un kļūst aktīvāka. Runājot ar speciālisti, es nonācu pie secinājuma, ka neesmu pat pamanījusi, kurā mirklī roka kļuvusi vāja. Laikam tas ir tamdēļ, ka darbojos ar labo roku, neizmantojot un neiesaistot kreiso roku tik daudz ikdienas darbībās. Tagad varu apgalvot, abas rokas un kājas vajag nodarbināt...lai nav tā kā man...ka viena puse neveic to, ko no tās prasa...
Kaut lēnām, bet uz priekšu...
Tad, kad lēnā garā darot eju uz mērķi, nonākot galapunktā, saprotu, ka mērķis ir sasniegts...jā, ceļš bija lēnāks un grūtāks, bet rezultāts ir... protams, bieži ir skumji par to, ka skrienot es nenovērtēju pašu skrējiena procesu...bet, ko nu vairs...tā ar daudz ko dzīvē ir...galvenais - neskumt, pieņemt un dudināt pa dzīvi uz priekšu...
Vēl arī - neklausīties tajos, kas saka: MS var tikai progresēt, necentieties kaut ko darīt... Bet, ja es necentīšos, tad nekas arī nenotiks. Jācenšas. Vienalga, lai cik grūti ir.... es taču neesmu gatava šodien nomirt...padoties to arī MS gadījumā nozīmē. Kaut lēnām, bet jāčunčina uz priekšu....